Mēs ar Edmundu tikāmies aptuveni piecus mēnešus. Viņam ir četrdesmit seši gadi, viņš ieņem vadošu amatu vienā no lielajām Rīgas loģistikas kompānijām, vienmēr izskatās nevainojami un māk sevi pasniegt.
Randiņos viņš daudz un mierīgi runāja par ģimenes vērtībām. Viņa balss bija pārliecinoša, pat nedaudz svinīga. Klausoties viņā, es neviļus sāku zīmēt prātā nākotnes ainas: mājīgu kopdzīvi kaut kur Pierīgā, drošības sajūtu un mierīgas vecumdienas.
Man likās, ka vīrietis šādā vecumā jau sen ir ticis galā ar pieaugšanas posmiem un vairs neatrodas vecāku ietekmē. Parasti ap piecdesmit gadiem cilvēks pats pieņem lēmumus un būvē savu ikdienu pēc saviem ieskatiem.
Tāpēc, kad Edmunds kādā saulainā marta pēcpusdienā uzaicināja mani pie sevis uz Jelgavu, lai iepazīstinātu ar māti, es to uztvēru kā ļoti nopietnu un solīdu žestu. Beidzot pavasaris bija klāt, un šķita, ka arī mūsu attiecībās sākas jauns posms.
Sagatavošanās vizītei Jelgavā
Es šai satikšanās reizei gatavojos ļoti rūpīgi. Ārā jau ir marts, spīd pirmā siltā saule un sāk kust sniegs, tāpēc gribējās radīt gaišu un mājīgu iespaidu. Es nopirku dārgu torti no labas beķerejas, izvēlējos elegantu, bet ne pārāk uzkrītošu kleitu un uzliku savus mīļākos auskarus, kurus glabāju tikai īpašiem gadījumiem.
Man tiešām bija svarīgi atstāt labu iespaidu uz sievieti, kura uzaudzinājusi tik šķietami patstāvīgu vīrieti.
Bet viss mainījās tajā pašā sekundē, kad es pārkāpu viņu dzīvokļa slieksni. Pa muguru uzreiz pārskrēja tāds kā nepatīkams drebulis – radās dīvaina, nemierīga sajūta, kuru sākumā pat nevarēju sev izskaidrot.
Saimniece un viņas valstība
Durvis mums atvēra Valentīnas kundze. Smalka, sausa sieviete ar neticami vērīgu, pat caururbjošu skatienu. Viņa pilnīgā klusumā noskatīja mani no galvas līdz kājām. Tas nebija viesmīlīgs skatiens – drīzāk tāda sajūta, it kā es būtu ieradusies nevis ciemos, bet uz stingru eksāmenu, kurā neesmu iemācījusies nevienu biļeti.
Dzīvoklī valdīja specifiska smarža – vecas grāmatas, naftalīns un tāda sterila, gandrīz medicīniska tīrība. Viss bija savās vietās, katra sedziņa nolīdzināta, taču mājīguma tur nebija ne piles. Drīzāk radās sajūta, ka šajā namā katra kustība ir pakļauta dzelžainiem noteikumiem un jebkura novirze no normas tiek sodīta.
Pārvērtības pie vakariņu galda
Pats dīvainākais sākās, kad mēs apsēdāmies pie galda. Edmunds, kuru es biju pieradusi redzēt kā pašpārliecinātu vadītāju, kurš darbā komandē desmitiem cilvēku, pēkšņi mainījās manu acu priekšā. Randiņos viņš man likās spēcīgs un patstāvīgs līderis, bet šeit – viņš burtiski sarāvās un pārvērtās par paklausīgu, klusu zēnu.
— Edmund, kāpēc tu apsēdies tajā krēslā? — stingri noteica Valentīnas kundze. — Tu taču zini, ka tas ir slikts tavai mugurai. Pārsēdies tēva vietā.
Viņa norādīja uz masīvu krēslu galda galā. Edmunds bez neviena iebilduma piecēlās un pārsēdās, veltot man tādu kā vainīgu smaidu. Viņš pats laikam juta, cik tas izskatās dīvaini, bet pretoties nespēja.
Es mēģināju kaut kā kliedēt šo saspringto gaisotni. Nolēmu uzsākt sarunu un pajautāju mājas saimniecei par viņas hobijiem un to, kā viņa pavada laiku šajos pirmajos pavasara mēnešos. Taču mani vārdi vienkārši pazuda gaisā.
Valentīnas kundze uzreiz pārņēma iniciatīvu un sāka sarunu tādā tonī, kas drīzāk atgādināja nopratināšanu kārtības sargu iecirknī, nevis brīvdienu tērzēšanu.
Jautājumi, kas lika apmulst
— Zane, es redzu, ka jūs esat simpātiska sieviete, — viņa teica ledainā balsī. — Bet man ir svarīgas pavisam citas lietas. Sakiet, lūdzu, kā jūsu radiniekiem ir ar vispārējo pašsajūtu un izturību? Edmundam ir ļoti jārūpējas par mieru un jāvairās no jebkādas liekas slodzes, viņš nedrīkst lieki satraukties ne darbā, ne mājās.
Viņa uz mirkli apklusa, skatoties man tieši acīs, un tad turpināja:
— Un vēl es pamanīju, ka jums ir diezgan košs manikīrs. Sakiet, vai jūs vispār protat mīcīt mīklu un gatavot mājas nūdeles? Mans dēls neēd veikalā pirkto makaronus, viņam no tiem ir smagums kuņģī un slikta dūša.
Viņa runāja mierīgi, bet tik uzstājīgi, ka es burtiski apjuku no tādas negaidītas un tiešas nepieklājības. Uz vairākām sekundēm es pat pazaudēju runas spējas un nezināju, kā uz ko tādu vispār reaģēt. Instinktīvi meklēju atbalstu un paskatījos uz Edmundu, cerot, ka viņš beidzot iejauksies, mēģinās situāciju vērst par joku vai vismaz maigi un pieklājīgi apturēs māti.
Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņš vienkārši sēdēja, klusējot skatījās savā šķīvī un paklausīgi māja ar galvu, kamēr Valentīnas kundze ar lielu rūpību ik pēc dažām minūtēm turpināja pieliet karstu zupu viņa pusizēstajā šķīvī.
Smagais gaiss un pilnīga kontrole
— Māmiņai taisnība, Zane, labsajūta ir pirmajā vietā, — Edmunds mierīgi noteica. — Starp citu, mamma uzskata, ka tev vajadzētu nomainīt smaržas. Tās ir pārāk asas mūsu dzīvoklim. Mammai no tām var sākties migrēna, un mēs taču negribam, lai viņai kļūst slikti?
To sakot, viņš noslaucīja lūpas ar salveti, ko Valentīnas kundze burtiski ielika viņam rokā, it kā viņš būtu bērnudārznieks. Tajā brīdī es pirmo reizi sajutu, ka man sāk trūkt elpas. Gaiss šajā dzīvoklī šķita biezs un smags no šīs totālās kontroles. Situācija kļuva ne tikai dīvaina, bet pilnīgi absurda. Bet lielākais pārsteigums mani gaidīja vēl tikai priekšā.
Valentīnas kundze pēkšņi piecēlās, piegāja pie Edmunda un sāka piekārtot viņa krekla apkaklīti, tieši tāpat, kā to dara mammas maziem bērniem pirms došanās uz skolu. Stāvot viņam aiz muguras, viņa pilnīgi lietišķi turpināja:
— Nākamreiz, Zane, būtu labāk, ja jūs ierastos bez grima. Man ir svarīgi redzēt jūsu sejas dabiskumu un to, kā jūs izskatāties ikdienā bez jebkāda papildu izskaistinājuma vai kosmētikas kārtas, lai es gūtu pilnīgi skaidru priekšstatu par jūsu īsto tēlu.
Viņa to pateica tik dabiski, it kā mēs apspriestu laika ziņas vai to, ka martā beidzot kļūst siltāks. Tad viņa apsēdās atpakaļ un jau oficiālākā tonī piebilda:
— Mēs Edmundam meklējam sievieti, kura būs nevis vienkārši rotaļa, bet stabila aizmugure. Man ir jābeidz būt drošai, ka viņa sadzīve būs drošās rokās.
Tāpēc rīt es ieradīšos pie jums, Zane. Apskatīšos, kā jums tur viss iekārtots: pārbaudīšu tīrību vannasistabā, ielūkošos ledusskapī. Ja viss būs kārtībā, mēs atļausim jums turpināt tikties.
Viņa to pateica tik pārliecināti, it kā runa būtu par jaunākās mājkalpotājas atlasi, nevis divu pieaugušu cilvēku attiecībām. Edmunds tajā brīdī izskatījās pilnīgi apmierināts ar dzīvi. Pat šķita, ka viņš lepojas ar to, cik viņam ir “rūpīga” māte.
Viņš pat nepamanīja, ka es lēnām piecēlos no galda.
(Turpinājums nākamajā lapā…)
